Šļūp - šļūūūp jeb bradājums ar Trešo

Sen neesmu rakstījis nevienu bradājuma aprakstu, tādēļ nolēmu, ka jāpamēģina. Galu galā es taču jau kādu laiku esmu atsācis sen aizmirstu nodarbi - laika zoba skartu, pamestu vietu apmeklēšanu.

Bradātāju kodekss nosaka, ka precīzu lokāciju atklāt nedrīkst, tādēļ šo vietu saukšu par Vārdu rūpnīcu.
*
Uz Vārdu rūpnīcu devāmies kājām, jo laiks bija labs un likās muļķīgi izmantot sabtransu pāris pieturām. Kad nokļuvām pie ēkas, mūs pārsteidza vientiešu bari(patiesībā tai garām pāris minūšu laikā pagāja/pabrauca kādi septiņi cilvēki, bet tas bija daudz), kuriem nebūtu vēlams redzēt mūsu dematerializēšanās spējas.
Kad viss šķita droši, es devos iekšā. Sakopoju enerģiju un īsu brīdi sajutu kņudoņu pakrūtē, mirkli vēlāk mans mirstīgais ķermenis dematerializējās. Viegli uzzibsnīja gaisma, es pazaudēju pamatu zem kājām, uz pieres izspiedās sviedru lāsītes un pēkšņi mani ieskāva tumsa un trūdoša koka smaka. Es lēnām ievilku sastāvējušos gaisu plaušās un atkal sajutu pamatu zem kājām. Mans ķermenis bija pilnībā materializējies. Es biju iekšā.
Es domās uzrunāju Kobi, savu ceļabiedri, un pēc īsās vārdu apmaiņas sapratu, ka radies sarežģījums. Vientieši.

Bija vēla novakare un nedaudz smidzināja, bradājumam un nostalģiskai pastaigai laiks bija perfekts, tomēr parasti vientieši šādā laikā sēž mājās pie TV ekrāniem. Vienīgais izskaidrojums, ko varēju rast šī vakara vientiešu aktivitātei, bija tas, ka tikko bija sācies Jauns gads. Tie muļķīgie ļautiņi bieži ap šo laiku apņemas būt veselīgāki - vairāk sportot, ēst vieglāku pārtiku, atmest smēķēšanu utt.
Blakus ēkai bija sporta centrs.
-Es nāku.
Manas pārdomas iztraucēja Kobi čuksts. Vientieši bija projām un viņa bija gatava dematerializēšanās procesam. Ar domām pavadīju katru viņas kustību un palīdzēju viņai pārvarēt brīdi, kad pazuda pamata zem kājām. Iesācējam pie tā ir grūti pierast.
Pēc brīža sev priekšā redzēju neskaidrus, ēnai līdzīgus apveidus, bet sekundi vēlāk ceļabiedre bija pilnībā materializējusies.

Mēs piesardzīgi uzsākām ceļu uz augstāko punktu. Pa ceļam pieskārāmies nosirmojušajām konstrukcijām, sienām, kurām āda kliegdama centās pamest to mirušo ķermeni, durvīm, kuras aicināja iekšā, bet negribēja laist prom. Visa ēka lūdza pēc siltuma, pieskārieniem, rosības. Sajutu, kā pamazām no mūsu ķermeņiem tiek izsūkta dzīvība, un vēsi drebuļi pārskrēja pār mugurkaulu. Ķermenis kļuva arvien stīvāks, bet Kobi sāka purināt drebuļi. Mēs vairs nebijām tālu - pa lūku jau varēja redzēt mēness starus. Es izkāpu uz jumta un spirgtais gaiss piepildīja mani ar siltumu un dzīvesprieku. Biju tā pārņemts ar gaisa tveršanu, ka par vēlu pamanīju, ka Kobi ir pilnībā sastingusi. Pusceļā uz jumtu ēka bija viņu pakļāvusi - viņas lūpas bija zilas, sejas izteiksme liecināja par stingu vienaldzību, bet acīs bija lasāmas bailes. Pirkstu kauliņi bija kļuvuši bāli no spēcīgās iekrampēšanās apmalē. Ja viņa būtu to atlaidusi, ēka visdrīzāk būtu viņu aprijusi. Satvēru viņas roku un ieskatījos cieši acīs. Es nezināju, ko darīt. Es centos situāciju uzlabot, zināju, ka smiekli var sašķelt ēkas burvību. Es mē
Kobi acīs pazibēja dusmas un apņēmība. Izrādījās tieši tas mūs tovakar izglāba - lepnums. Kaut arī šobrīd viņa mani uzlūkoja ar nicinājumu, mans neveiklais mēģinājums uzmundrināt un viņas lepnums ļāva viņai sakopot spēkus un atbrīvoties no ēkas ēnu skavām.

ģināju pajokot, bet tā izklausījās pēc ņirgāšanās, bet es izskatījos pēc pēdējā nelgas.

Mēs abi klusējam. Es iededzu uguni un pagatavoju tēju ar zāļu paciņu, ko Kobi, neskatīdamās man acīs, pasniedza. Kad tēja bija gatava, ļāvām tai atdziest mēnesstaru gaismā. Es savu krūzi iztrencu gandrīz vienā malkā, Kobi uzmeta man īsu, nicinošu skatienu un lēniem malkiem izdzēra savu krūzi.
Kad mēnesstaru tēja bija izdzerta, mēs droši varējām atgriezties ēkā. Uz brīdi bijām pasargāti no tās burvības, tādēļ nolēmām ķerties pie darba.

Kaut kādu man nezināmu iemeslu
dēļ seifs attēlā kļuvis caurspīdīgs

Devāmies uz glābatuvi, kas atradās stāvu zemāk ziemeļu spārnā. Ātri atradām meklēto - masīvu seifu ar diviem nodalījumiem.
Kobi noliecās pie tā un lēnām sāka darboties. Viņas pirksti aptaustīja katru no abām oša inkrustētajām durvīm, tie lēni parslīdēja katrai salaiduma vietai, un viņa piespieda ausi pie augšējām durvīm.
Jau šķita, ka darbs tūliņ būs pabeigts, bet mūs iztraucēja troksnis.
Šļūp - šļūūūp.
Mēs noslāpējām gaismekļus un klausījāmies.
Šļūp - šļūūūp.
- Tāda nebija vienošanās. Tu man neteici, ka te būs...
Kobi aprāvās, viņa nezināja skaņas cēloni, bet bija skaidrs, ka stāvu zemāk pa zemi tiek vilkts kaut kas smags un nekustīgs.
- Kas tas ir?
- Sargātājs. Parasti viņi pilnmēness naktis pavada ārpus šīs pasaules, bet šim laikam nesen bijuši viesi. Tādi kā mēs.
Kobi ieķērās man elkonī un es sapratu, ka man nav jāturpina. Viņa zināja, ka Sargātājs pa zemi velk nekustīgu ķermeni. Par laimi viņš mūs vēl nebūs pamanījis, mēs sadevāmies rokās un aizvērām acis. Dematerializēšanās process ir sarežģīts un to nevajadzētu darīt diviem vienlaikus, taču nevienam no mums nebija vēlmes palikt kaut uz brīdi vienam šajā ēkā.
Caur ēnām dzirdējām ritmiskus Šļūp - šļūūūp, bet tie kļuva aizvien klusāki un pēc brīža mēs jau bijām uz ielas.

Iesākto pabeigsim citā reizē.