Nepatīkamas vibrācijas

Ugunsdzēsējs uz Daugavpils šosejas pie avarējušā auto (foto: Artūrs Blomkalns, Valsts policija)

Darbā jāmāk distancēties no negatīvā - bojāgājušos nākas uztvert kā ciparus, statistiku. Un citādi nemaz nevar būt, jo katru dienu saņemu īsziņas no dežūrdaļas ar sliktām vēstīm - kāds miris, kāds aplaupīts, kāds... Atceros, kā pirms pāris gadiem Ziemassvētkos ar ģimeni sēdējām pie eglītes, pirms dāvanas saņemšanas bija jānoskaita pantiņš. Visi saņēma īsziņas ar apsveikumiem un pantiņiem, ko uzreiz arī mēģināja lasīt, lai saņemtu dāvanu. Arī mans telefons ievibrējās: "Maskavas ielā izvarota un aplaupīta sieviete".

Ja katru sāpi izsāpētu līdz ar cietušo tuviniekiem, tad diez vai policijā būtu nostrādājis teju piecus gadus. Ja katru sāpi izsāpētu līdz ar cietušo tuviniekiem, es jau sen būtu nomainījis dzīvesvietu - kaut kur Sarkandaugavas pusē, vietā, ko dēvē par Aleksandra Augstumiem.

Tomēr reizēm mans cinisma mūris neiztur un tad skaitļi pārtop cilvēkos, statistika pārtop raudās.

Aizvakar kopā ar kolēģiem skaitījām, 12.janvāris - desmit bojāgājušie. Vakar no rīta pēc traģiskajiem negadījumiem pieplusojām vēl trīs. Trīspadsmit. Vēlāk ieguvām informāciju no ārstniecības iestādēm, kurās ārstējās gada pirmajos negadījumos cietušie. Piecpadsmit. Šovakar pēc darba atkal saņēmu īsziņu. Sešpadsmit.

Situācija uz ceļiem šobrīd atgādina Zolitūdi - liktenīgajā vakarā un pāris turpmākās dienas arī es strādāju notikuma vietā, arī toreiz nāves pulkstenis skaudri turpināja tikšķēt un bija sajūta, ka tas ij nemaz negrasās apstāties. Cipars pēc cipara, skaitlis pēc skaitļa.

Kamēr dzīvosim ar domu, ka no maziem lēmumiem neveidojas lieli notikumi, tikmēr nāves pulkstenis turpinās strauji tikšķēt, un es turpināšu vēstīt sliktās ziņas, bet man rodas jautājums - vai tā tam ir jābūt? Viena skrūve, viens skatiens telefonā pie stūres, viens mēģinājums paspēt uz darbu nedaudz ātrāk vai paļaušanās uz saulīti, kas pēc pāris stundām ledu nokausēs, var maksāt dzīvības. Latviešiem ir pat teiciens - Mazs cinītis gāž lielu vezumu. Kādēļ nedzīvojam ar šādu apziņu?

Esmu pārliecināts, ka negadījumu izmeklēšanas laikā pēc virknes ekspertīžu būs noskaidroti visi apstākļi un arīdzan vainīgie. Varbūt pat pret kādu juridisku personu tiks vērsts kāds no piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem, bet dienā, kad tiks paziņots tiesas spriedums, mans telefons neievibrēsies?