Kā Sadovskis nonāca Stokholmas policijas iecirknī

Šajā nedēļas nogalē ar kolēģiem devāmies braucienā uz Stokholmu ar Tallink prāmi. Tā kā preses pārstāvjiem vienmēr jābūt sasniedzamiem(pat brīvdienās), tad savā ziņā to varētu uzskatīt par nelielu vaļību no mūsu puses, jo kopā bijām astoņi cilvēki, un mūsu vidū bija visi policijas preses pārstāvji(nu labi, nebija dūdas no reģioniem, bet viņas tāpat mūs nevarēja aizvietot - mūsu jautājumi nav viņu kompetencē).
Protams, kad ieradāmies Stokholmā, cienījamais Mērfija kungs uzreiz atgādināja, ka nav prātīgi visiem preses pārstāvjiem būt nesasniedzamiem, jo tiklīdz mūsu tālruņi bija zonā, tie sāka dzindzināt un vibrēt, lai savienotu mūs ar žurnālistiem, kas kaut ko gribēja noskaidrot par KNAB aizturēšanu.

Tā kā KNAB darbības nav mūsu kompetencē, mēs tā arī neko nevarējām atbildēt.
Brīdi vēlāk uzzināju, ka arī Zviedrijā kompetences jautājums ir svarīgs - tieši kompetences(vai nekompetences) dēļ divas stundas pēc nokāpšanas no kuģa es nonācu Stokholmas policijas iecirknī.

Kad mūsu nelielā grupiņa bija nonākusi uz sauszemes, es nolēmu atdalīties no pārējās grupas, jo vēlējos atrast pāris slēpņus(geocache). Apbruņojies ar GPS un GLONASS navigācijas sistēmām devos meklēt dārgumus. Jau pēc mirkļa pirmo kastīti atradu netālu no ieroču muzeja, bet piecpadsmit minūtes vēlāk biju jau nonācis nākamajā kontrolpunktā, taču no sākuma slēpni neizdevās atrast. Tā vietā es atradu iPhone, ko kāds acīmredzot bija aizmirsis.

Apkārt nevienu hipsteru neredzēju, tādēļ nospriedu, ka saimnieka tuvumā nav, un dārgo rotaļlietu ir jāņem rokās un jāliek kabatā, bet pirms tam vēl ātri sameklēju slēpni.

Kādu brīdi stāvēju uz ielas stūra, izmisīgi mēģinot ieraudzīt kādu, kas izskatītos pēc cilvēka, kas pazaudējis savu tālruni, taču laikam manas novērošanas spējas vēl nav kā Makgaiveram, jo šādu cilvēku ieraudzīt man neizdevās.
Pamēģināju atbloķēt taustiņus, taču priekšā bija parole, zonas arī laikam nebija, bet ekrāna stūrītī bija sakaru provaidera nosaukums - TELE2. Tālruņa maciņā arī bija vairākas vizītkartes, divas no tām bija vienādas, tādēļ nospriedu, ka tālrunis pieder vīram vārdā Stefans. Pamēģināju piezvanīt uz vizītkartē norādīto numuru, taču aifouns nesāka vibrēt - ieslēdzās balss pasts. Kaut ko nomurkšķēju balss pastkastītē un beigās piebildu - never mind, jo nospriedu, ka tāpat neko sakarīgu nepateikšu. Ātri no sava telefona uzskricelēju īsu e-pasta ziņojumu uz vizītkartē norādīto e-pastu un devos meklēt nākamo slēpni, cerot, ka tuvāko minūšu laikā mans tālrunis iezvanīsies.

Ziņojums bija šāds - Found your phone. Call me +371 27878155.

Turpinot vazāties pa pilsētu, ieraudzīju Tele2 veikalu un devos tajā, lai atdotu viņiem savu atradumu. Taču pēc samērā neilgas sarunas noskaidroju, ka viņi negrib krāmēties ar atrastiem iPhoniem - neesot viņu kompetence, man esot jāiet uz policiju.
Taču, kad es pajautāju, kur ir tuvākais iecirknis, ne pārāk apķērīgais Tele2 darbinieks sarauca pieri, nedaudz paklikšķināja peli savā datorā un pateica, ka nevarot atrast adresi. Teica, lai eju uz centrālo staciju un pajautāju tur. Tad viņš ar roku parādīja aptuveno stacijas virzienu, un ar to mūsu saruna beidzās.

Pēc dažām minūtēm biju centrālajā stacijā, kur uzreiz sameklēju info centru, lai pajautātu viņiem, kur ir policija. Kad izstāstīju savu stāstu, info centra puisis man paziņoja, ka viņiem esot "lost and found" nodaļa, taču, kad viņš uzzināja, ka tālruni neesmu atradis stacijas teritorijā, viņš paziņoja, ka tādā gadījumā problēmas risināšana nav viņu kompetencē.
Tomēr šis puisis bija nedaudz attapīgāks par Tele2 darbinieku, jo iedeva man pilsētas karti un atzīmēja tajā divas adreses. Tuvākais iecirknis izrādās bija pretī stacijai, taču drošības pēc viņš kartē atzīmēja arī galveno Stokholmas policijas ēku.

Kad nonācu pie policijas iecirkņa, izrādījās, ka tas strādā tikai darba dienās. Tātad šim iecirknim kaut kāda kompetence ir tikai noteiktos pulksteņa laikos.

Nācās doties uz otru kartē atzīmēto adresi, kura bija aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā.
Kad nonācu pie lielā policijas kompleksa, uzreiz sapratu, ka tik lielās ēkās noteikti kompetences ir gana daudz, tādēļ nekautrējoties devos iekšā.

Tur mani sagaidīja smaidīga zviedru policiste, kura pieņēma tālruni. Taču arī te bija neliela aizķeršanās - viņa man jautāja, kāda bija tālruņa atrašanas vietas adrese, taču to es nevarēju pateikt. Tomēr tad es atcerējos par slēpni un lepni paziņoju, ka varu viņai iedot tās vietas koordinātas - N 59° 20.246 E 018° 04.253.

Pēc šāda paziņojuma policiste sarauca pieri, atbildēja, ka koordinātas nav nepieciešamas un uz lapiņas pierakstīja viņasprāt piemērotāko atrašanas vietas aprakstu - Stockholm. Tad uz tās pašas lapiņas viņa pierakstīja manus personas datus, un es biju brīvs.

Misija bija izpildīta, taču izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši tikt vaļā no iPhona.
Vēlreiz izvilku savu tālruni, uzskricelēju nedaudz garāku ziņojumu tam pašam e-pastam un devos atpakaļ uz kuģi.

[UPDATE]
Sešas dienas pēc šī notikuma jeb 15.martā ar mani sazinājās iPhone īpašnieks. Izrādās viņš nebija saņēmis ne manus e-pastus, ne arī FB vēstuli. Viņš ar mani sazinājās, jo balss pastkastītē biju atstājis nesaprotamu ziņu un viņš vēlējās noskaidrot, ko es vēlējos.
Pastāstīju, ka viņa tālruni nodevu policijā un vēlāk īsziņā aizsūtīju viņam precīzu iecirkņa adresi. Nezinu, vai viņš tālruni ir atguvis, jo vēlāk viņš ar mani vairs nesazinājās. Bet viņš bija ļoti pateicīgs un teica, lai es viņam piezvanu, kad nākamreiz došos uz Stokholmu, jo viņš man vēlas pateikties par pūlēm ar pāris kausiem alus vai kādu štengrāka dzēriena pudeli.