Kā Sadovskis nonāca sektā un pavadīja četras dienas kopā ar sektantiem

Pirms pāris nedēļām saņēmu uzaicinājumu doties uz Rāmavas muižu, kurā kādreiz dzīvojis Garlībs Merķelis, lai kopā tur pavadītu četras dienas. Pirms devos uz turieni, nezināju, ko īsti gaidīt - zināju, ka tur it kā notikšot apmācības, kas saistītas ar socializēšanos, līdzdalību un citām tamlīdzīgām darbībām, taču vairāk nekā īsti nezināju. Arī iepriekš atsūtītā apmācību programma bija diezgan neskaidra(vienīgā patiešām skaidrā lieta bija tā, ka katru dienu ir paredzētas sešas ēdienreizes - brokastis, pusdienas, vakariņas, divas kafijas pauzes ar uzkodām un naksniņas).

Tā kā paēdis Sadovskis, ir laimīgs Sadovskis, nolēmu daudz nedomāt par to, kas mani sagaidīs muižā. Sarunāju ar kolēģi Unu, ka viņa nosūtīs mūsu pieteikuma anketas un gaidīju 4.aprīli, kad apmācībām bija paredzēts sākties.
*

4.aprīļa rīts pienāca ātri un bija laiks doties ceļā, taču vēl pirms došanās ātri ieskrēju darbā, lai apmierinātu pēkšņo darbaholisma lēkmi.

Rāmavas muiža

Nepilnu stundu vēlāk jau biju nonācis Rāmavas muižā, kura bija pilna ar jauniešiem. Mums tika ierādītas gultasvietas un pateikts, ka pēc aptuveni 30 minūtēm visiem esot jāsapulcējas apmācību telpā. Atrados vienā istabā ar vēl diviem puišiem - Jāni un Pēteri. Izskatījās, ka viņi savā starpā ir pazīstami, un, skatoties no malas, viņi nemaz neizskatījās apjukuši(atšķirībā no manis). Nospriedu, ka viņiem šādu apmācību apmeklēšana ir pierasta lieta un viņi ir gatavi ieguldīt sevi apmācību procesā. Tikmēr pats vēl ar prātu kavējos savā darba vietā un nedaudz skeptiski lūkojos uz sagaidāmo apmācību. Tajā brīdī vēl pie sevis nodomāju - šajā istabā atrodas apustulis Jānis, apustulis Pēteris un neticīgais apustulis Toms.

Jānis, Pēteris un Marta

*
Pirms bija pienācis brīdis visiem sapulcēties pie altāra jeb apmācību telpā, es steigšus aizlēkšoju uz ēdamzāli, kur bija pārējie dalībnieki un kopā ar viņiem izdzēru kārtīgu kafijas krūzi. Tur es iepazinos ar Martu, kuras vārds nebija pieskaņots nevienam no Bībeles tēliem(labojiet mani, ja kļūdos).
*
Galu galā pienāca apmācību sākums un tikām iepazīstināti ar mūsu garīgajiem līderiem - Māri un Santu. Viņu uzdevums bija sludināt mums socializēšanās mākslu, taču mūsu uzdevums bija realizēt iegūtās zināšanas dzīvē. Beigās izrādījās, ka manām bažām nav pamata - izrādījās, ka te notiks pilnīgi normālas apmācības, kuras balstītas uz līdzdalību un dažādu sociālo tīklu imantošanu. Taču galvenais bija tas, ka šīm apmācībām nebija nekādas saistības ar reliģiskām organizācijām vai sektām.
*

Marshmallow Challenge

 Viens no pirmajiem uzdevumiem, kas mums bija jāizpilda bija Marshmallow Challenge, kura laikā mēs uzzinājām, ka divas komandas aiz slēgtām durvīm spēj izdarīt vienu un to pašu pārkāpumu. Šī challenge laikā mēs paguvām pastrīdēties, vienoties par stratēģiju, taču daži pat mēģināja uzņemties vadību, kā arī neizpalika tādu, kas vienkārši izvēlējās nepiedalīties uzdevumā un vēroja to no malas. Tā kā ar uzdevumu galīgi negāja, bet sekundes ritēja uz priekšu, beigās komanda vienotā garā pārkāpa noteikumus un piestiprināja trauslo makaronu konstrukciju pie lustras. Kad atvērās durvis, izrādījās, ka otra komanda ir izdarījusi to pašu. Labs sākums - neviena no komandām neizpildīja uzdevumu un abas izdarīja vienu un to pašu pārkāpumu.
*
Turpmāko četru dienu gaitu varētu raksturot kā Marshmallow Challenge, jo visu laiku tikām turēti pastāvīgā radošā spriedzē. Tikai nākamie uzdevumi, atšķirībā no Marshmallow Challenge, nebeidzās ar fiasko, un mēs godam tos izpildījām. Viena no komandām pat mēģināja radīt jaunu trendu - trepingu, kas varētu būt nosaucams par plankinga, Harlem shake un citu ēverģēlību pēcnācēju. Vai šis trends aizies? To mēs nezinām, bet galvenais ir darīt, nevis nedarīt.
*

Una Chillout zonā

Kopā izveidojās četras komandas un vienā no tām biju arī Es. Manā komandā bija Una, iepriekš minētie apustuļi un Marta, un mēs lepni varam apgalvot, ka arī mūsu darbs ir bijis panākumiem bagāts. Piemēram, viena uzdevuma izpildes laikā mēs pat pierunājām politisko ākstu Vladimiru Lindermanu atsūtīt mums paša uzņemtu fotogrāfiju ar apzīmogotu pieclatnieku(labi, ka viņš nezināja, kādam mērķim mums foto ir nepieciešams, citādi nebūtu sūtījis). Taču pēc pēdējā uzdevuma varam teikt, ka esam radījuši gandrīz gatavu sociālo kampaņu, kuru nu atliek vien realizēt dzīvē.
Protams, liela daļa no visa šī mums nebūtu izdevusies, ja nebūtu savākta tik lieliska komanda un ja mēs nebūtu iekārtojuši sev radošo chillout zonu, kurā radījām visas savas idejas. Taču pats galvenais ir tas, ka es zinu, ka ar jauniegūtajiem komandas biedriem kontakts nepazudīs un mēs vēl turpināsim tiekties pēc šī četrdiennieka, lai turpinātu jau iesāktās ēverģēlības.
*

Sektants Sadovskis

Četru sektantu pēdas

Pēdējā apmācību dienā Māris, kurš bija viens no apmācību organizētājiem teica, ka nav jēgas vēlāk draugiem mēģināt izskaidrot, kur tad mēs esam pavadījuši šīs četras dienas. Viņš teica, ka visvienkāršākā atbilde būs, ka esam bijuši sektā.




Tādēļ es lepni paziņoju, ka no pagājušās nedēļas nogales esmu kļuvis par sektantu un esmu ieplānojis par tādu būt vēl kādu laiku.